Ierosinu skaitīt nepatikšanas — tā mēs sapratīsim, vai tēta teorija ir patiesa. Kā jau nesen rakstīju, pirmais, ko izdarīju Edinburgā, bija falafela salātu iegāde. Salāti, lai neēstu maizītes, no kurām man vajadzētu izvairīties, ja reiz esmu stingri nolēmis notievēt. Kamēr gaidīju pasūtījumu, pārmiju pāris vārdus ar pavisam kārnu un jaunu puisi. Sākumā tas neizdevās, jo viņš rakājās savas būdiņas griestos, meklējot vajadzīgos piederumus: maksa par iestādes niecīgajiem izmēriem. Tiklīdz viņš pabeidza, es uzzināju, ka viņu sauc Ians (vai Iens?). Tā sauca (diemžēl pagātnes izteiksmē) vienu krutu un slavenu skotu rakstnieku — Ianu Benksu. Kurš, cita starpā, ir sarakstījis lielisko un manis ne reizi vien ieteikto romānu ciklu «Kultūra».
Ians mūsu latviskajā lasījumā acīmredzot būtu Jānis. Ians izrādījās skotu tēva un franču mātes dēls. Acīmredzot, skoti ir gatavi uz sazin ko, pat francūzietes sev izraksta, ka tik nebūtu jāsaietas ar angļiem. Protams, mūsdienās tas jau ir tikai jokpilnu vārdu apmaiņu un savstarpējas paķeršanas līmenī. Tomēr gaisā virmo tāda lūk sajūta. Ja sāksies kataklizmas un satricinājumi, skoti angļiem visu atcerēsies, un varbūt pat izstāsies no Lielbritānijas. Varbūt vecas atmiņas vārdā pat sados pa mizu.
Skotijā viss ir piesūcies ar mājieniem vai stāstiem par jakobītu sacelšanos. Es, visticamāk, vēlāk par to vēl atgādināšu un pastāstīšu, citādi par skotiem vispār neko nevar saprast. Pat tādu lietu kā kilts, un kāpēc to tā mīl un ar to lepojas.
Tomēr beidzot jātiek līdz tai nepatikšanai. Aprijis brokastis uz soliņa Princess Garden parkā, es atklāju, ka mana pēcpuse ir nosmērēta ar mērci. Noslaucīt nebija gandrīz ar ko, un bija nepatīkami censties kaut kā notīrīt bikses bez salvetes, kamēr apkārt klīst tūristu pūļi. Lūk, redziet, kā ar mani atgadījās pirmā nopietnā nepatikšana.
Jokoju, protams. To drīzāk var nosaukt par kaitinošu sīkumu. Par laimi, laikapstākļi bija brīnišķīgi, kas Edinburgai ir liels retums. Saulains, temperatūra ap 20 grādiem, mērens vējš. Skaistums! Man ar laikapstākļiem nereāli paveicās, jo visas tās dienas, ko biju Skotijā, izņemot pēdējo, kad lidoju prom no Glāzgovas, nebija lietus. Pēc vietējiem mērogiem tas ir kaut kas neticams. Tā kā savā ziņā man tomēr uzspīdēja.
Laikapstākļi kalpoja par iemeslu uzzvanīt Andrejam un noskaidrot, ka viņam šodien ir brīvdiena. Mēs ātri satikāmies uz tā paša Veiverlija tilta, kas mums kļuva par regulāru atskaites punktu. Uzreiz pamatīgi aizrunājāmies, jo sen nebijām redzējušies. Tādos gadījumos gribas visu uzreiz izkratīt. Pēc tam dažreiz pēkšņi iestājas emociju atplūdi, kad nav skaidrs, par ko vēl runāt.
Tajā dienā šī problēma mūs negaidīja, jo mēs nolēmām realizēt plānu, par kuru bija runa jau ilgi pirms manas ierašanās.
Lieta tāda, ka Andrjuha ir kļuvis par longborda cienītāju — tas ir kā skeitbords, tikai garāks. Edinburgā tā vēl nav tik populāra lieta, un viņam visu nākas pasūtīt internetā. Par laimi, kaut kāda lietotāju bāze eksistē, un šie biedri viņam uzdāvināja rezerves daļas, paskaidrojot, ka ar to, kas viņam ir, braukāt nedrīkst. Dēļi Andrejam tagad ir divi, otro viņš uzreiz nopirka labāku, kad jau bija iegājis azartā. Maksā, starp citu, šie rīki prāvi — kā kalnu velosipēds, lai gan pēc konstrukcijas un detaļu daudzuma ir ievērojami vienkāršāki. Liek par sevi manīt tas, ka prece nav masveidīga.
Man nekad nav bijusi darīšana ar skeitiem vai longbordiem, un arī ar līdzsvaru man ir tā švakāk. Derēja to atcerēties labāk, pirms mesties atvarā ar galvu pa priekšu.
Sākās viss, starp citu, gluži mīlīgi. Es mēģināju noturēties uz dēļa, lēcu nost pēc pāris sekundēm, atkārtot simt reižu. To visu es darīju tieši pie slavenā Artūra krēsla. Tas ir paugurs, kas izveidojies no apdzisuša vulkāna, un ap kuru arī radusies Edinburgas pilsēta. Andrejs, kā izrādījās, dzīvo tieši pakājē. Tas ir divdesmit minūšu gājienā no centra — šika vietiņa. Es vēlāk arī pats tur dzīvoju, no otras puses gan. Tas atgadījās otrās nepatikšanas dēļ, bet nav zināms, vai mēs līdz tai vēl tiksim, virzoties šādā bruņurupuča ātrumā.
Ja atgriežamies pie longborda, tad Andrejs man iedeva ķiveri (kas ir kruti), bet neiedeva elkoņsargus un ceļsargus, kaut arī tādi viņam bija. Procesa gaitā pabrīdināja, ka viņa draudzene nesen mācījās braukt ar longbordu. Procesa gaitā piezemējās uz pēcpuses, un pēc tam divas nedēļas kliboja. Andrejs parādīja kalniņu, uz kura tas notika, un paskaidroja, ka, lai gan kalniņš šķiet pavisam maziņš, iesācējam tas var būt visai bīstams. Ja lasītājs gaida, ka tieši te es arī nolikšos, tad par agru priecājaties!
Es biju uzmanīgs un piesardzīgs, noripoju akurāti un it nemaz necietu, pat gluži otrādi — iedvesmojos. Par nelaimi, te es kļuvu par iesācēja sindroma upuri, kurš pārāk noticējis saviem spēkiem. Kad Andrejs man parādīja nākamo kalniņu, kura slīpums nebija nemaz tik ļoti stāvāks, es uzreiz nolēmu, ka viss būs ok. Diemžēl šis kalniņš, lai gan nebija stāvāks, toties bija desmitreiz garāks. Tieši te arī sākas pats trakākais.
Kad longbords ieskrējās līdz divdesmit pieciem - trīsdesmit kilometriem stundā (pēc izjūtām, kas izstrādājušās daudzu gadu velobraucienos), es saķēru voblu. Tas ir kaut kas līdzīgs rezonansei, kad dēļa aizmugurējā daļa sāk mētāties aizvien stiprāk un stiprāk. Andrejs mani par to bija pabrīdinājis, un pirms tam es līdz tādai jezgai to nenovedu, bet te variantu nebija. Kad vobla kļuva draudoša, lai nenoveltos no dēļa kūleņojot, es nolēcu uz kājām. Diemžēl, nepietiekami saliekot ceļus, un tāpēc nepietiekami amortizējot. Mani nelaimīgie ceļgali noķēra brutālu triecienu, un es nogāzos plakaniski zālē, un vāļājos tur kādu brīdi.
Pieredze ar ceļu traumām man ir, un tāpēc uzreiz sapratu, ka lieta nav bezcerīga. Kad piecēlos, atklājās, ka, lai gan ceļu sānos stipri sāp, kājas tomēr vairāk vai mazāk lokās, un pats galvenais — nav pamanāmas nestabilitātes. Ja es nevarētu stabili nostāvēt vai saliekt kāju, tas nozīmētu meniska vai krusteniskās saites traumu. Sāpes, atkal jau, lai gan bija ievērojamas, nebija pārmērīgas. Tas viss deva man pamatu uzskatīt, ka varētu iztikt bez ekscesiem. Diemžēl tabletes, kuras es dzeru, slāpē sāpes, un saprast to reālo stiprumu bija problemātiski.
Sākumā es biju noskaņots optimistiski, pat pārāk. Aizmirsu, ka pilnā mērā traumas ne vienmēr parādās uzreiz, jāskatās, kā tur kas uztūks un sāpēs tuvākajās stundās un dienās. Es, protams, lamāju sevi par neapdomību un nesapratni, ka man nekādā gadījumā nedrīkst riskēt.
Kad mēs aizvilkāmies līdz Andreja miteklim, viņa kameras biedrene (poļu lesbiete Kaša) sasaldēja man lupatiņu un iedeva smēri, kā arī stingri ieteica uz nakti pielikt kāpostlapu. Šim padomam es nepaklausīju, un velti, jo jau pēc pāris stundām kļuva skaidrs, ka viss ir sliktāk, nekā es domāju. Kreisā kāja pārstāja locīties, es sāku stipri klibot, bet pa trepēm vispār knapi vilku kājas.
Nākamajā dienā man bija jādodas divu dienu tūrē pa augstkalnieni, uz Invernesu un Lohnesu, un vispār mana ceļojuma galvenā ideja bija pārgājieni pa kalniem. Tagad visi šie plāni bija apdraudēti vienas tuvredzīgas rīcības dēļ.
Kas tad notika tālāk? Kā es tiku galā ar šo krīzi? Vai es tomēr kaut ko sarāvu vai salauzu? Kā strādā skotu medicīna? Par to visu jūs uzzināsiet nākamajās sērijās.
